PedaT038 : Pedagogu vispārējās kompetences pilnveide pedagoģiskā procesa īstenošanai

Reālo iespēju izmaksu faktori. Iespēju izmaksu aprēķins

Ievads ražošanas funkciju teorijā Vispārčjas zišas par rażošanas funkcijām Jēdziena izcelšanās Ražošanas funkcijas kā ekonometrijas modeļu veids parādījās praktiski vienlaikus ar ekonometrijas zinātni. Ražošanas funkciju rašanos bieži saista ar K. Koba un R. Hedī, D. Latvijā pirmie pētījumi šajā novadā publicēti piecus gadus vēlāk 2.

Kā nopelnīt internetā? - Ebays un dropshipings

Tomēr sākotnējam priekšstatam enciklopēdijas skaidrojums ir pietiekams. Par dažādām iespējamām niansēm runāsim turpmāk. Rażošanas funkcijas un regresijas vienādojumi Ražošanas funkcijas gan pēc satura, gan aprēķināšanas metodēm, gan lietošanas specifikas ir jāuzlūko par vienu ekonometrijas modeļu veidu.

Tādēļ vispirms īsi jāraksturo, kas ir modelis zinātnē un ekonomikā. Dod varbūtējas zināšanas. Tagad mēģināsim norobežot ražošanas funkcijas no radniecīgiem ekonometrijas modeļiem pēc sistematiskām pazīmēm.

reālo iespēju izmaksu faktori

Ražošanas funkcija ir sakarību modelis, kurš apraksta sakarību starp produkcijas apjomu un patērēto resursu daudzumu. Šīs sakarības nekad nav funkcionālas, bet ir korelatīvas. Galvenās ražošanas reālo iespēju izmaksu faktori parametru aprēķināšanas identifikācijas metodes ir  korelācijas - regresijas analīze ar visām viņas modifikācijām un papildinājumiem.

reālo iespēju izmaksu faktori

Ražošanas funkcijas ir statistiski empīriski modeļi pretstatā vairumam reālo iespēju izmaksu faktori programmēšanas modeļu, kuriem ir normatīvs raksturs. Tas nenozīmē, ka ražošanas funkcijas nevar izmantot racionālu vai pat optimālu lēmumu pamatošanai. Earl O. Heady, John L. Ghjbpdjlcndtyyst aeyrwbb d ctkmcrjv [jpzbcndt.

Fuhj'rjyjvbxtcrbt aeyrwbb. Rezultatīvai pazīmei ražošanas funkcijā ir jābūt tādai, kas izsaka ražotās produkcijas daudzumu naturālā vai vērtības izteiksmē vai ražošanas intensitātes līmeni.

PedaT038 : Pedagogu vispārējās kompetences pilnveide pedagoģiskā procesa īstenošanai

Vispārekonomiskā līmenī tas varētu būt bruto vai preču produkcijas daudzums absolūti vai uz 1 strādājošo, uz investēto kapitāla vienību u. Tehnoloģiskā līmenī - atsevišķu izstrādājumu daudzums vai ražošanas intensitāte, piemēram, lauksaimniecībā: graudaugu ražība, govju vidējais izslaukums, cūku dzīvsvara diennakts pieaugums u.

Ja rezultatīvā pazīme izsaka kādu citu svarīgu ekonomikas kategoriju rādītājusakarību modeli parasti sauc šīs kategorijas vārdā. Tā var runāt par pašizmaksas, ienākuma, peļņas, reālo iespēju izmaksu faktori un pieprasījuma, uzkrājumu, labklājības, izvēles u. Pagaidām šāds termins maz ieviesies.

Ja tādu modeļu grupu pieņemtu, varētu runāt par modeļu grupējumu pa nozarēm, piemēram, agroekonomiskās funkcijas, dzīves līmeņa funkcijas u. Modeli raksturojošiem sakarību ciešuma rādītājiem ir jābūt  samērā augstiem, lai korelatīvās sakarības vairāk vai mazāk tuvotos funkcionālām, kaut gan funkcionālas tās nekad nebūs.

reālo iespēju izmaksu faktori

Ja sakarību ciešuma rādītāji ir zemi, virkne modeļa matemātisko pārveidojumu, ko iesaka ražošanas funkciju teorija, kļūst maz pamatota. Līdz ar to ražošanas funkcijā ir jābūt iekļautiem visiem svarīgākajiem ražošanas faktoriem. Nebūs īsti pamatoti saukt par ražošanas funkciju jebkuru regresijas vienādojumu, kurš izsaka modelē sakarības starp diviem vai vairākiem ražošanu raksturojošiem rādītājiem.

Lai regresijas vienādojumu varētu saukt par ražošanas funkciju, tā uzbūvei ir jābūt profesionāli labi pamatotai un sakarību ciešuma rādītājiem - augstiem.

reālo iespēju izmaksu faktori

Sakarību formai parasti ir jābūt nelineārai. Var runāt arī par lineārām ražošanas funkcijām, un zinātniskajā literatūrā to dara.

Tomēr tādā gadījumā modeļa interpretācija un lietošana ir tik skaidra un vienkārša, ka nav vajadzības izmantot ražošanas funkciju teorijā izstrādātos pārveidojumus. No otras puses, lineāra modeļa  gadījumā daži minētie pārveidojumi zaudē praktisku ekonomisku  jēgu. Savukārt, lai modelī atklātos statistiski nozīmīga sakarību nelinearitāte, faktorālo pazīmju variācijas apgabaliem amplitūdām ir jābūt samērā plašiem un ir jāizmanto lieli empīriskās informācijas masīvi. Kā jau bijas minēts, ražošanas funkcijas, precīzāk - to parametrus aprēķina jeb identificē, izmantojot matemātiskās  statistikas, galvenokārt daudzdimensiju statistiskas metodes.

Retāk lieto kādus speciāli izstrādātus paņēmienus. Ražošanas funkciju teorijā ir izstrādāta virkne metožu un paņēmienu, ar kuru palīdzību pārveido, analizē un pētī jau gatavas, aprēķinātas ražošanas funkcijas.

Kopējais pieprasījums/piedāvājums — teorija. Ekonomika, - klase.

Šīs metodes nav matemātiskās statistikas daļa, bet veido robežzinātni starp ekonomikas teoriju, matemātisko statistiku un vispārējo matemātiku. Tieši tādas metodes ir ekonometrijai visraksturīgākās. Ražošanas funkcijas un tās vienkāršāko pārveidojumu grafiska ilustrācija Ražošanas apjoms un intensitāte parasti ir atkarīgi no vairākiem pamatfaktoriem.

Metožu demonstrācijai turpretī izvēlās tikai divu faktoru un vienas rezultatīvās pazīmes modeli. To ar zināmām grūtībām var attēlot trīs dimensiju telpā un viņa projekciju - plaknē.

Iekšzemes kopprodukts — teorija. Ekonomika, - klase.

Ar  x un z ir apzīmēti ražošanas faktori, bet ar y - ražošanas rezultāts 5. Lai attēlā parādītu virsmu, kuras punktu koordinātām, pieaugot x un vai z vērtībām, pieaug y vērtības, ir izvēlēta ģeometrijā neparasta x ass projekcija. Tādēļ citi autori ir meklējuši alternatīvu attēla izgatavošanas paņēmienu, skat. Ghjbpdjlcndtyyst aeyrwbb Ražošanas funkcijas virsma. Alternatīva projekcija. Šīs virsmas punktu koordinātas apmierina funkcijā izteiktās sakarības Punkti uz ražošanas funkcijas virsmas raksturo ražošanas plānus, kas  paredz resursu racionālu izmantošanu.

reālo iespēju izmaksu faktori

Punkti, kas atrodas zem ražošanas funkcijas virsmas, raksturo ražošanas plānus, pēc kuriem strādājot, ražošanas faktori tiek izmantoti neracionāli. Tādēļ par tiem nav praktiska interese. Punkti virs virsmas apzīmē neiespējamus plānus. Ja ražošanas funkcijas virsmu šķeļ ar vertikālu plakni, kura ir perpendikulāra kādai no faktoru asīm, iegūst šķeluma līkni, kura raksturo ražošanas rezultāta izmaiņas, mainoties vienam faktoram pie otra faktora nemainīga līmeņa.