Fonēma — Vikipēdija

Variants, ko tas nozīmē

Saturs

    Šādas valodas skaņas, kas veido vienu fonēmu sauc par alofoniem jeb fonēmas pozicionālajiem variantiem. Alofonu vidū šķir galveno variantu un sekundāros variantus.

    variants, ko tas nozīmē

    Galvenais variants ir visbiežāk sastopamais un var atrasties variants pozīcijās, [1] pēc citas definīcijas, viens no fonēmas galvenā varianta kritērijiem ir līdzība šīs fonēmas izolētai variants.

    Viennozīmīgāks piemērs ir velārais nazālais [ŋ], kas ir velarizēts t. No [ŋ] alofoniskā statusa var arī izdarīt pieņēmumu, ka latviešu valodā nebūs iespējams atrast nevienu minimālo pārikura vienīgā atšķirība būtu [n] un [ŋ] kontrasts.

    variants, ko tas nozīmē

    Hipotētisks mēģinājums pretnostatīt, piemēram, standarta latviešu banka [baŋːkă] [b] un latgaliešu banka [bankă] būtu bezjēdzīgs, jo fonoloģija pēc savas būtības darbojas kādas konkrētas valodas fonoloģiskās sistēmas kontekstā un latgaliešu valodai jeb dialektam ir no lejaslatviešu valodas atšķirīga fonoloģiskā sistēma.

    Grigorjevs norāda, ka uzsvērtu garo patskaņu ilgums ir aptuveni — msneuzsvērtu garo patskaņu — — ms, [6] tādējādi īsāko un garāko uzsvērtu un variants garu patskaņu realizāciju attiecības ir 1 : 0,8 un 1 : 0, Lauzta zilbes intonācija savukārt uzskatāma par suprasegmentālu glotalizāciju, piemēram, vārdā pīt [piːˀt].

    Viņa atklāja, ka pamatproblēmas saistījās ar trim aspektiem.

    Grigorjevs specifiski norāda, ka, piemēram, lauztā intonācija resp. Saskaņā ar Grigorjeva pētījumiem neviena latviešu valodas divskaņa komponentu kvalitāte neatbilst to prototipiem.

    variants, ko tas nozīmē

    Kalnača citējot Lauu norāda, ka šajā gadījumā "divi līdzskaņi saplūstot vienā, veido citu līdzskani". Morfonoloģijā šis tiek apskatīts kā morfu interferences jeb fūzijas gadījums.

    Dažādu valodu raksturīgo skanējumu, ko ar dzirdi uztveram kā pazīstamu vai svešu, nosaka valodas skaņu sastāvs, patskaņu un līdzskaņu artikulācija un attieksmes, vārda uzsvars, zilbes un teikuma intonācija, t. Fonētika ir valodniecības nozare, kas pētī valodas skaņas, to attīstību un semantisko nozīmi, valodas fonētiskos likumus gan no mūsdienu viedokļa, gan vēsturiskā aspektā. Savukārt fonoloģija jeb funkcionālā fonētika ir nozīmīga mūsdienu fonētikas nozare, kas pētī valodas fonētisko jeb skanisko līdzekļu fonēmas, uzsvara, intonācijas funkcijas. Variants apraksta skaņu sistēmu no fizioloģiskā un akustiskā viedokļa, bet fonoloģija pētī skaņas un nozīmes attiecības, fonēmu funkcijas.

    Vārds nakts sastāv no divām morfēmām — nakt- un -s. Šo morfēmu fonētiskas manifestācijas — morfi — šajā procesā saplūst vienotā nedalāmā veselumā.

    • Peļņa no opciju mīta
    • Ko nozīmē "variants"? | Vārdu skaidrojumi | blackmagpietheory.com

    Fonēmu klasifikācija pēc šķīrējpazīmēm[ labot šo sadaļu labot pirmkodu ] Fonoloģija un fonētika pārklājas fonēmu klasifikācijas sakarā. Fonēmas, ko kādas noteiktas valodas runātāji uzskata par atsevišķām skaņām, kaut arī vienai fonēmai var atbilst atšķirīgu skaņu diapazons, tiek klasificētas pēc nosacīti objektīvi izmērāmām fonētiskām pazīmēm.

    variants, ko tas nozīmē

    Latviešu valodas fonēmas var klasificēt gan pēc artikulārajām šķīrējpazīmēm, gan akustiskajām šķīrējpazīmēm. Artikulācijas vietas pazīmes — [labiāls], [koronāls], [dorsāls] un [radikāls] — ir unāras, t.

    Šķīrējpazīmes izmanto tā saucamajās fonētiski fonoloģisko procesu formulās. Pasaules valodu fonoloģisko sistēmu salīdzinājums[ labot šo sadaļu labot pirmkodu ] UCLA Phonological Segment Inventory Database UPSIDkam Frankfurtes Universitāte ir izveidojusi ar interneta pārlūku izmantojamu tiešsaistes versijuļauj salīdzināt valodas fonoloģiskās sistēmas.

    variants, ko tas nozīmē